spīts
lietvārds/spˈiːts/1. deklinācija · vīriešu
Skaidrojums
Psihes, rakstura, personības īpašība, kas izpaužas apzinātā, nepiekāpīgā izturēšanās, rīcības veidā, kurš krasi atšķiras no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem un kura mērķis parasti ir (tam) kaitēt, nodarīt ko nevēlamu; spītība (1).
Locījumi
vīriešu
| vsk. | dsk. | |
|---|---|---|
| Nominatīvs | spīts | spīti |
| Ģenitīvs | spīta | spītu |
| Datīvs | spītam | spītiem |
| Akuzatīvs | spītu | spītus |
| Lokatīvs | spītā | spītos |
| Vokatīvs | spīt | spīti |
sieviešu
| vsk. | dsk. | |
|---|---|---|
| Nominatīvs | spīts | spītis |
| Ģenitīvs | spīts | spīšu |
| Datīvs | spītij | spītīm |
| Akuzatīvs | spīti | spītis |
| Lokatīvs | spītī | spītīs |
| Vokatīvs | spīts | spītis |
Tulkojumi
- Englishspite, defiance, stubbornness
- Русскийупрямство, назло
- Українськаупертість, наперекір
- Lietuviųužsispyrimas, atkaklumas